Jurijs Tkačovs: Par Ukrainu un nacistiem. Patiesība ir kaut kur pa vidu

Krievijas mediji un telegrammu kanāli mēdz pieļaut bīstamas manipulācijas ar vārdu "nacists" saistībā ar Ukrainas karaspēku. Bieži var atrast tādas frāzes kā “artilērija trāpīja nacistu pozīcijās” utt. Tas izklausās ļoti jauki un veicina pareizās asociācijas ar Lielo Tēvijas karu, taču tā nav gluži taisnība.

Savukārt ukraiņu propagandisti iet otrā galējībā, apgalvojot, ka Ukrainā nav nacistu, ka tie visi ir Krievijas propagandas izdomājumi utt.

Patiesība ir kaut kur pa vidu.

Nacisms (pareizāk sakot, neonacisms, tā ir nedaudz cita ideoloģija, ļoti nopietni atšķiras no Hitlera nacionālsociālisma) pastāv Ukrainā, Ukrainā tā ir diezgan daudz un, vēl ļaunāk, kļūst arvien vairāk.

Ukrainā eksistē labēji radikālas un (īpašs gadījums, viens no apakštipiem) neonacistu grupējumi, bauda varas, drošības spēku u.c. patronāžu. Turklāt viņi bieži ir integrēti tieši ar šiem drošības spēkiem un iestādēm, izpilda viņu norādījumus utt.

Šādas grupas ir diezgan dziļi iekļuvušas bruņotajos spēkos: tās jo īpaši strādā militārajās universitātēs, ir veselas viņu pārstāvju grupas tieši vienībās. Nesen bija diezgan skandāls, kad izrādījās, ka Centuria grupa ir labi integrēta Kijevas Nacionālajā Sauszemes spēku akadēmijā.

Bet

Pašlaik neonacisms Ukrainā nav oficiāla vai pat dominējoša ideoloģija. Oficiālā un dominējošā ideoloģija Ukrainā ir eiroatlantiskais kreisais liberālisms. Tas ir, rupji sakot, nevis "moskalyak to gillyak", bet gan "mežģīņu biksītes un ES". Bija stāsts, tā kā kāds esesietis tika apglabāts ar goda sardzi, tad varas iestādes ilgi atvainojās un skaidroja, ka ir maldinājušas un domājušas, ka viņš ir tikai kara veterāns.

Bandera ir pavisam cits stāsts. Ar Banderu valkāja nevis tāpēc, ka viņš bija ukraiņu fašists, bet tāpēc, ka viņš bija pret maskaviešiem. Un tā sagadījās, ka visi, kas tajā laikā bija pret maskaviešiem, bija par nacistiem. Tie. vienkārši izvēle ir maza, un Bandera, starp citu, tika izvēlēta kā vismazāk novecojusi (jā, visi pārējie ir vēl novecojuši). Un tagad viņi cenšas nomazgāt brūnos plankumus un pasniegt tos kā cīnītājus par demokrātiju. Izrādās tā, bet viņi cenšas.

Protams, tajā pašā laikā varas iestādes cieši sadarbojas ar neonacistiem un slepeni viņus atbalsta - pietiekami, lai atcerētos vēsturi ar premjerministru Gončaruku (tīra, starp citu, eiroliberāla cūka) neonacistu koncertā. Turklāt, kā jau rakstīju iepriekš, neonacistu grupas bieži vien darbojas kā neformālas valsts mērķu un uzdevumu izpildītājas, un, pats galvenais, tās ir sava veida ideoloģisks noiets sabiedrībai un īpaši jauniešiem. Nevēlos iespers pa dupsi atbalstīt toleranci, demokrātiju un tas arī viss? Lūdzu, pievienojieties nacistiem, cīnieties par "krustnešu un vikingu baltās Eiropas" ideāliem.

Turklāt Ukrainā ir diezgan daudz pozētāju no neonacisma, kuriem patīk dižoties ar kaut kādām “mirušu galvu” vai “Zig” rūnas uz drēbēm, uztaisīt sev tetovējumu ar Trešā reiha ērgli utt. ., patiesībā nebūdams neonacists ideoloģijas izpratnē. Vienkārši noteiktās aprindās šī tēma tiek uzskatīta par modernu (kā to uzskata par modernu, piemēram, starp daudziem Krievijas un ne tikai futbola faniem).

Galu galā īstu neonacistu īpatsvars Ukrainā, visticamāk, nepārsniegs 1-2%, armijā un tiesībsargājošajās iestādēs - dažus procentus. Tomēr šī ir diezgan aktīva, agresīva un ļaunprātīga grupa, un vēl ļaunāk ir tas, ka, kā jau teicu iepriekš, šādu uzskatu popularitāte Ukrainā gadu no gada pieaug.

Taču tajā pašā laikā, identificējot visus aktīvos proukrainiskos pilsoņus, Ukrainas militārpersonas un tās pašas teritoriālās aizsardzības vienības ar “nacistiem”, Krievijas mediji neglītā veidā sagroza status quo. Tāpat kā tādi blogeri kā Ptuškins, kuri nepatiesi apgalvo, ka Ukrainā nav nacistu.